Runā dikti pusotrgadnieks

“Marks jau tik dikti runā! Ko Tu darīji, lai Marks tik ātri sāktu runāt?”

Patiesībā nekāda raķešu zinātne mūsu mājās nav atklāta un nav arī tā, ka runājošs pusotrgadnieks būtu absolūts retums, tik, atskatoties uz mazā cilvēka straujo lietu, vietu, sapratnes un valodas tveršanu, ir paradumi, kurus labprāt mēs ģimenē turpinātu, arī augot nākamajiem bērniem, un no sirds ieteiktu arī citiem vecākiem.

runāt, sarunāties, uzklausīt, paklusēt

Es runājos ar punci skaļi un arī domās jau no dienas, kad uzzināju, ka mazā dzīvībiņa ir iemitinājusies manī. Es zināju, ka būs dēls, vienkārši zināju. Lai arī uzrunāju par bēbīti, mēs abi zinājām, ka es zinu. Es stāstīju, ko daru, kur iesim, ko satiksim, un tad teicu – nu, Tu jau zini, jo es jau to biju prātā izdomājusi pirms tam un viņš to visu juta, jo bijām taču viens vesels. Es atvainojos par garākām stundām datorkrēslā, kad vēl bija jāpabeidz darbi. Es ar laimes asarām acīs teicu, cik ļoti mīlu un viņu gaidu. Mēs sarunājām, ka aiziesim vēl kopā uz kāzām un tad gan mazais spruks ārā. Paklausīgs kā jēriņš – deva zināt, ka sāk lauzt ceļu uz ārpasauli naktī, kad atgriezāmies no svinībām un aiznākamās dienas pēcpusdienā bija klāt. Dzemdībās es uzticējos un teicu, ka gaidīšu tik vien ilgi, cik viņam būs nepieciešams, lai sakopotu visus spēkus un ierastos. Mums izdevās skaisti!

Un tā es ar lielu pietāti pret Pasaules jaunpienācēju ik dienu nenogurstoši stāstīju viņam visu sīkos sīkumos – ka es viņu tagad pacelšu, tagad aiznesīšu uz vannasistabu, tagad novilkšu bikses, zeķes, samainīšu pamperu, tagad attaisīšu ūdens krānu, kādā krāsā būs tīrās bikses un kāpēc gaisma tik spoži spīd no lampas acīs. Katru reizi, kad kaut ko darīju, iedomājos, kā es justos dēla vietā. Piemēram, pienāktu kāds no aizmugures nepabrīdinot, strauji celtu augšā, nestu ar skatienu pretējā virzienā, nesaprotot, kurp dodamies, kaut kur noguldītu, novilktu zeķes, sāktu ripināt no viena sāna uz otru, stīvētu krekliņu, paliktu zem ūdens krāna – un tā turpinot – diezgan liels un nepatīkams izbīlis tas varētu būt. Daudz patīkamāk un, galvenais, drošāk taču ir būt informētam par notiekošo. Tad arī bērns tāds, redz, harmoniskāks savās darbībās, jo nav nobijies no Pasaules. Un, atkal, tas jau nav nekas īpašs, vienkārši cieņa. Angļu mēlē to sauc par “Respectful Parenting” jeb “Cieņpilna vecākošanās” pa manam. Brīnišķīgus padomus un pieredzes stāstus pati ik pa laikam noķeru FB lapā Janet Lansbury – Elevating Child Care. Tāpat ir jāprot arī uzklausīt pavisam mazu bērniņu – skaņas, izsaucieni, ķiķināšana, raudas – tā visa ir valoda, izpausmes veids, kuru cienīt un pieņemt. Ļaut bērnam no sirds “izstāstīt”, kādi piedzīvojumi un sajūtas viņu pārņēmušas. Un teikt – es saprotu, dēliņ, es Tevi dzirdu! Un atbildēt skaidrā, pieaugušā cilvēka balsī, nevis “uķi-puķi-ķuķi”, piedodiet.

grāmatas un dziesmas no pirmās dienas

Šo, nu, teiks arī mana mamma, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa – dziediet šūpuļdziesmas un lasiet grāmatas bērniem. Un nekas bērnu tā nenomierina un neieaijā kā mammas mierīgā balss. Ar Marku grāmatas lasām jau no pirmajiem mēnešiem. Pats cietās grāmatas šķirstīja no brīža, kad apgūlās uz vēdera un stabili turēja augšā galvu un pleciņus. Gulēšanas rituālu ar grāmatu lasīšanu aizsākām, šķiet, ap 8 mēnešu vecumu un, ja vien nav ārkārtējs nogurums, tā ir neatņemama sastāvdaļa arī tagad, kad Markam ir gads un 8 mēneši. Kamēr vēl baroju dēlu ar savu pieniņu, grāmatu lasīšana bija arī mūsu mošanās rituāls uzreiz pēc brokastu maltītes gultā. Es ļoti priecājos, ka Marks katru dienu pārcilā savu grāmatu plauktu un šķirsta grāmatas. Ja ar mantu pirkšanu neaizraujos, tad grāmatu plauktu gan papildinu ik mēnesi. Manuprāt, grāmatas bērnam iemāca saprast vārdus kontekstā, ne tikai vārdus atsevišķi. Mēs taču zinām, ka arī pieaugušajam, mācoties svešvalodu, nepietiek zināt kaudzi lietvārdu. Lai veidotos jēgpilna saruna, ir nepieciešama arī izpratne par darbības vārdiem, īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, vietniekvārdiem un locījumiem. Šobrīd Marks runā, liekot kopā 3-5 vārdus, raksturojot, ko, kas, kur dara, izprotot liela un maza, silta un auksta, garšīga un negaršīga pretstatus, krāsas, vietas, cilvēku vārdus un visu ko citu no mūsu sarunām noklausītu. Viņš skaidri zina, ko grib un negrib un to arī pārliecinoši pasaka. Un mana sirds nopūšas laimē, kad dēls man vakarā pats savā interpretācijā uzdzied “Aijā žūžū, lāča bērni”. Mācās no piemēra.

iespēja izvēlēties

Jā, un, ja dosiet bērnam laiku izvēlēties pašam, ko ēst brokastīs (te labs pamats noteikti ir “Bērna vadītas ēšanas” principu ievērošana, iepazīstot ēdienu), sākumā piedāvājot dažādus ēdienu nosaukumus, kā un ar kuru rotaļlietu spēlēties, izvēloties no diviem piedāvātiem variantiem, ko vilkt mugurā (ievērojot, protams, laika apstākļus) un citām sadzīves lietām, viņš būs ieinteresēts arvien ātrāk apgūt nosaukt vārdus lietām, kas viņam sagādā prieku. Jā, un tad jautājums, kā tad bērns to var visu pateikt, ja vēl nerunā vispār?! Viņš to “saka” norādot ar pirkstu un/vai mājot ar galvu, izrādot patiku vai nepatiku ar sejas grimasēm – šādi, diezgan skaidri sazinājos ar dēlu arī ļaujot norādīt uz grāmatu, ko pirms miega lasīsim. Un kā tagad atceros to dienu, kad Marks ar pilnīgu pārliecību pamāja ar galvu apstiprinoši par brokastu ēdienkartes izvēli. Un tad jau ap gada vecumu valodiņa pavērās, sākot ar visādām zilbēm, dzīvnieku skaņām, kas iemācītas no dziesmām skoliņā, un apstiprinot vai noraidot jebkādas citas darbības, gribēšanas un negribēšanas. Kopš atgriešanās no ceļojuma, valodiņa burtiski uzsprāga, tā no Marka pusotra gada vecuma jau atmetu jauno mēneša vārdu pierakstīšanu, jo krājums aug ik dienu, visu centīgi atkārtojot un, rindojot vārdus vienu aiz otra. Taču mīlīgākos un jautrākos vārdu salikumus gan vēl dokumentēju, kā piemēram, “Maks negib tīdēties mammu” (“Marks negrib strīdēties ar Mammu”) vai “Saujīte pīd ājā, vaig saujesbijjes”.

zaķis nekur neaizskrēja un mutē vārna neielidos

Es nezinu, no kādiem laikiem mums, latviešiem, nāk līdzi uzmanības novēršanas un bērna spriedzes mazināšanas paņēmiens ar muļķīgo melošanu. Jā, šķiet, kas tur tāds, bet kā gan bērns iemācīsies paskatīties zem kājām un nenokrist, ja viņš nezinās, ka jābūt pašam uzmanīgākam, nevis pie visiem kritieniem vainīgs mistiskais zaķis. Es dēlam cenšos izstāstīt par lietu sakarībām – ja neskatās zem kājām, tad var aizķerties un nokrist, ja šļakstīsies ar ūdeni, tad viss būs slapjš, ja nogrūdīs šķīvi no galda, tad tas saplīsīs, ja putrai neļaus atdzesēties, tad apdedzināsies mēle. Un tad lai domā – darīt vai nedarīt. Un pārbauda jau, vai ir tā, kā mamma saka, bet pēc tam pats skatās, vai attiecīgā situācijā tās sekas pašam patīk vai nepatīk, lai darbību atkārtotu, it īpaši, ja tā rada sāpes vai nepatīkamas izjūtas pašam. Tas pats ir ar emociju apzināšanos – kad dusmīgs, kad bēdīgs, kad priecīgs, kad noguris. Ja bērnam izstāsta un ļauj izdzīvot visu emociju gammu, lai cik daudz nervu tas prasītu no mammas, viņam noteikti kļūst arvien vieglāk sevi apzināties un neslēpt emocijas, kā to darām mēs, pieaugušie.

Dzīve bez televizora

Es nesaku, ka televizors pēc būtības ir slikts, nepārprotiet, man tikai gribas domāt, ka televizors kā fona skaņa patiesībā liedz bērnam skaidri sadzirdēt zilbes, vārdus, vārdu salikumus un sadzīves skaņas. Ne par velti (man ļoti žēl šo likteņa apdalīto cilvēku) kurlmēmi cilvēki nerunā, jo viņiem nav dabas dota iespēja dzirdēt, tāpēc viņi nespēj arī atdarināt skaņas runājot. Ne par velti, mēs nogriežam klusāk mūziku, lai sadzirdētu, ko saka runātājs otrā telefona līnijas galā.

Un tas arī nenozīmē, ka mūsu mājās nav “ekrānu”. Tas ir cits stāsts. Arī mūsu dēlam, kā jau normālam digitālā laikmeta iemītniekam, ir zināmas gan datora, gan mobilā telefona iespējas – dziesmas, filmiņas, multenes, dzīvnieku video un citi. Taču tad mums kā vecākiem ir iespēja izlemt par saturu, ko bērns tur redz, un tai brīdī viņš tam ir pievērsies pilnībā un uztver tur pateiktos vārdus, dzīvnieku skaņas un auto trokšņus, kas nav vienkārši fona skaņa.

Gribēju tā īsumā, sanāca garumā. Ar cerību iedvesmot runāt, uzticēties un ieklausīties bērnos – viņiem ir, ko teikt – daudz un neatkarīgi no vecuma.

13 thoughts on “Runā dikti pusotrgadnieks

  1. Laimīgais Marks, ka viņam ir tik forša mamma, kas par šo visu arī smuki uzraksta, lai labais vairojas un iet tautās! Cienīt bērnu, cienīt sevi un baudīt kopābūšanu – tieši tik vienkārši un grūti reizē! Lai mums izdodas! Gaisa bučas!

    Like

  2. Lianīt! Ar tādu prieku lasu visu, ko raksti par sevi, par mazo un kā “lietas attīstās”. Tāds neaprakstāmi liels mīļums pret Tevi pārņem. Mana foršā, bijusī klasesbiedrene, vienmēr cītīga, gudra un darbīga, visu smuki darīja un dara vēl joprojām, paraugs meitenēm klasē, nekad palīdzību neatteica un turpina to darīt. Kamēr citas man zināmas dāmas burtiski slēpj, ka ir stāvoklī, nemaz nerunājot par jaundzimušā bildītēm, Tu to dari tik atklāti, brīvi, un ar patīkamu vieglumu. Atkārtojos, bet ļoti patīk, ka nesaki “mēs”, bet – Marks, mans dēliņš, jo tieši tā arī ir, jauns cilvēciņš pats izdomās, izprātos un sapratīs, kas patīk un nepatīk, nevis “mēs” šodien ēdīsim to un vilksim šito, un tur arī tiek nepateiktas šīs zilbītes, un šie vārdi, jo “mēs” jau izdomājām.
    Skaisti! Tiešām prieks par jums! Daudz vārdiņu vēl runājamu un lietu sakarību izprotamu! Samīļoju dikti jūs!

    Like

  3. Divi bērni, vienādas runāšanas, stāstīšanas, dziedāšanas- viens ātri sāka runāt, otrs nē… Kad jau iestresoju par jaunākā nerunāšanu un prasīju pediatram, vai tas ok, noteica, ka māci, cik gribi, kamēr smadzenēs konkrēts punkts nenobriedīs(atbildīgs par runas centru), tikmēr nekas nebūs. Līdzīgi esot ar podiņmācību (tur gan varot izstrādāt refleksu, taču, kad pašam saprašana nāks par to visu, būs kādu laiku regress podiņlietās).

    Like

    1. Sveika, Liene!
      Protams, katram pilnīgi sava pieredze. Un droši vien 5 bērnu mamma varētu izstāstīt 5 pieredzes 🙂 Man pagaidām 1. bērns un 1. pieredze, tāpēc dalos ar to, kādi mani novērojumi mūsu ģimenē, cerot, ka vēl kādam tie var lieti noderēt. Neviens no šiem ieteikumiem par ļaunu nenāk un priecājos par katru padomu, ko var sniegt arī citas mammas, iesaistoties diskusijā. Paldies arī Tev par komentāru, tas noteikti kādai mammai liks vieglāk paskatīties uz šo attīstības soli savā bērnā! 🙂

      P.S. Ļoti priecātos par kādu labu ieteikumu Podiņmācībā. Jau šķita, ka dēls visu ir sapratis, smuki pa dienu iet uz podiņu, bet šodien nolēma visas reizes piečurāt bikses. Eh, nolaidās rokas. Varbūt šis ir mūsu “apzinātais regress”?!

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s