Ēd pats ar karoti no gada vecuma

Vērojot apkārt notiekošo un klausoties dažādas ģimeņu pieredzes par mazuļu iepazīšanos ar “lielo” ēdienu, kas nav mammas piens vai speciālais piena maisījums, un līdz ar to arī apiešanos ar galda piederumiem, nolēmu uzrakstīt par mūsu pieredzi. “Bērna vadītas ēšanas” principu ievērošana mūsu mājās rezultējās ar ēdiena “kariņu” cienīgiem skatiem 4-5 mēnešu garumā un priekpilnu bērnu, kas no gada vecuma prot pats ēst ar dakšiņu un karoti. Īsumā citēšu Dž.Replijas un T.Murketas grāmatu “Bērna vadīta ēšana”, kuru iesaku izlasīt visiem, kam interesēs plašāka praktiskā informācija.

Kas ir “Bērna vadīta ēšana” un kāpēc to izvēlēties?

[citēju “izlasi” no grāmatas] BVĒ (angliski: baby-led weaning / BLW)

  1. Attīstīs mazuļa košļāšanas prasmes, roku veiklību un roku-acu koordināciju.
  2. Ar jūsu palīdzību viņš atklās plašu veselīgu ēdienu klāstu un apgūs svarīgas sabiedriskās prasmes. Tradicionālie pieņēmumi paredz, ka mazulis nevar ēst visai ģimenei gatavotu ēdienu, tomēr lielāko daļu veselīgu ēdienu recepšu ir iespējams pielāgot bērna vajadzībām un mazulis var ēst kopā ar ģimeni.
  3. Viņš ēdīs tikai tik, cik pašam vajadzīgs, samazinot liekā svara risku turpmākajā dzīvē.
  4. Viņam tas patiks, tādēļ viņš ēdienreižu laikā būs apmierināts un pārliecināts par sevi.
  5. BVĒ ir drošs, dabisks un vienkāršs process. Arī rīstīšanās reflekss ir ļoti svarīgs, lai bērns varētu iemācīties droši tikt galā ar ēdienu.
  6. Protams, ideja par pirkstiņēdiena (finger-food) piedāvāšanu bērniem no 6 mēnešu vecuma nav nekas revolucionārs. BVĒ atšķiras ar to, ka bērnam tiek piedāvāts tikai pirkstiņēdiens, biezenīšus un barošanu ar karoti atstājot pagātnē.

Turpinājumā mūsu pieredze praksē, komentējot katru no augstāk minētajiem grāmatas apgalvojumiem.

pirmais – pamatu pamats veiklai galda piederumu apgūšanai

Kā minēju, mūsu dēls no gada vecuma spēj patstāvīgi paēst ar karoti un dakšiņu. Protams, tas nenozīmē, ka viņam vienmēr pietiek pacietības visu porciju notiesāt atbilstoši pieklājīgai galda kultūrai, bet te jau ir tālāk stāsts par gribasspēku, nevis nespēju koordinēt savas rociņas. Absolūti piekrītu pirmajam apgalvojumam un šo uzskatu par nozīmīgāko ieguvumu visā burtiski netīrajā BVĒ – pirkstiņēdiens dod iespēju uztrenēt ēdiena paņemšanu no šķīvja un ielikšanu mutē. Un vēlāk tieši to pašu darīt jau ar piederumu palīdzību. Mūsu pieredzē nav bijusi diena, kad es vai vīrs censtos iestutēt karoti bērna rokā un, to kopīgi turot, mācītu paņemt no šķīvja ēdienu un tad iekoordinēt to bērna mutē. Tas notika automātiski, bērnam tiekot pie savas karotes, kad bija vairāku mēnešu garumā “izpriecājies” ar pirkstiņēdienu rokās, ausīs, acīs, degunā, matos un metra rādiusā ap sevi. Protams, bija vajadzīga praktizēšanās pašam ar karoti un dakšiņu, lai ēdiens pa ceļam no šķīvja uz muti nokristu uz galda arvien mazāk, bet gribu uzslavēt, ka tas tiešām notika ļoti raiti. Un vecākiem atliek apbruņoties ar lupatām un MILZU pacietību. Novēroju, ka vīriešu kārtas pārstāvjiem šis ir īpaši liels izaicinājums, nu, vismaz manam “Mr.Proper” vīram noteikti. (:

IMG_1513

otrais – ēdienus var pielāgot un galda kultūru bērns mācās no ģimenes

Neesam ēdiena gatavošanas super-guru ģimene, bet BVĒ lika stipri piedomāt par pārtikas produktu kvalitāti un veselīgumu, ko izvēlamies arī paši savām maltītēm, lai tās pēc iespējas vienkāršāk varētu pielāgot bērna ēdienreizēm. Tā kā neesmu liela cepto/ sautēto dārzeņu piekritēja, tad atzīstu, ka pirmo divu mēnešu pirkstiņēdienu – krāsnī ceptus saldā kartupeļa stienīšus un sautētus ķirbju gabaliņus, burkānus – necentos pagatavot arī sev, bet pusdienās pasniedzu tikai Markam. Te būtiski pieņemt domu, ka sākotnēji (mūsu gadījumā no 6 – 8 mēnešiem) pirmās “lielo” pārtikas ēdienreizes ir iepazīšanās ar ēdienu, jaunu garšu un struktūras izprašana, norīšanas mēģinājumi, nevis pilna maltīte, no kuras bērnam paēst. Gribu teikt, ka līdz pat 8 mēnešiem Markam vēl joprojām mammas piens bija galvenā pārtika 8 reizes diennaktī, lai arī viņam bija jau 8 zobi. Apmēram no 8 mēnešu vecuma sāku iepazīstināt ar sautētu truša gaļu (viegli blenderētu, lai vēl ir gana lielās šķiedrās, ko čūpstināt un košļāt), “Lāču” burkānu rupjmaizes stienīšiem, rīsu galetēm, svaigu gurķu stienīšiem, ogām, kartupeļiem u.c. uzturvērtīgiem ēdieniem. Olas, raudzētus piena produktus (bezpiedevu Lakto un reizēm kefīru), ūdenī gatavotas auzu pārslu putras pa mazumam dēls sāka iepazīt no aptuveni 10 mēnešu vecuma, vēl joprojām arī neregulāri pēc papildēdiena ēdienreizēm izrādot interesi par mammas pienu. No mammas piena pats atteicās 11 mēnešu vecumā pēc pirmās manas prombūtnes nakts un turpmāk visas ēdienreizes ēda “lielo” pārtiku, kas bija sagatavota atbilstoši viņa vēlmēm un vajadzībām. Arī mammas pienu necentāmies uzturā aizstāt ar govs piena vai piena maisījumu pudelēm, vienīgi auzu pārslu putru vēlāk sāku vārīt govs pienā. Un par ieguvumu kopīgām ēdienreizēm – Marks ļoti cītīgi centās atdarināt mūs, pieaugušos, lai iemācītos pats apieties ar dakšu un karoti.

trešais – tā kā “piedāvā”, nevis “dod” ēdienu, bērns ēdīs tikai tik, cik pašam vajadzīgs

Jā, ticu, ka bērna organisms sākotnēji pats vislabāk zina, ko un cik daudz viņam vajag. Un, ja mēs nesākam bērnu pierunāt apēst vairāk vai to, ko nemaz īsti negribas, ar “lidojošu lidmašīnu” pārpildītas karotes izpildījumā vai piesolot saulīti, ja tiks izēsts tukšs šķīvis, tad ir iespēja nesačakarēt šo bērna spēju klausīt savai intuīcijai un tam, kādus signālus organisms dod par iztrūkstošajām uzturvielām. Pie tā cenšos pieturēties arī tagad, kad Marks pats runā un izvēlās savas maltītes. Īpaši labi ir tas, ka ēdiens viņam nav ticis pasniegts blenderēts un vairāku produktu garšas nav samiksējušās kopā, bet viņš ļoti labi zina, kā, piemēram, izskatās burkāns un kā tas garšos. Un, jā, mēdz būt arī tā, ka esmu stundu gatavojusi viņam īpaši veselīgu un ne to vienkāršāko maltīti, kuru viņš tomēr atsakās ēst. Tad iestumju savu ego tuvākajā virtuves skapīti un gaidu mājās vīru, kas apēdīs visu, kas nekustās un, ja kustēsies, tad pieturēs ar dakšiņu. (:

ceturtais – bērnam ēšana sagādās priekpilnus brīžus

IMG_1226

Kā esmu lasījusi – mazs bērns ir kā citplanētietis uz Zemes. Tāpēc protams, PROTAMS, ka viņam patīk, kad viņam ļauj pēc brīvas patikas izzināt visu jauno, tai skaitā, ēdienu. Var izmīcīt pa rokām, var pārbaudīt gravitāti, to noslidinot no šķīvja uz grīdas vai metot pa gaisu. Var veidot mākslas darbus uz drēbēm un sejas (ne tikai savējās). Jā, un reizēm var arī kaut ko apēst, kas sakārojas. Te noteikti neviens ne uz ko nav jāpierunā, kā bieži vien gadās, ja bērnu mēģina barot ar karotīti.

piektais – par drošību un rīstīšanās refleksa dabiskumu

“A Tev nav bail, ka viņš aizrīsies?!”- IR, un neprātīgi ir! Bija un būs vienmēr, bet vai tāpēc es bērnu līdz skolas vecumam barošu ar biezeni (protams, dramatizēju)?! [Citēju no grāmatas]: Ja bērns ir tas, kurš kontrolē, kas nonāk viņa mutē, un viņš sēž taisni,  BVĒ gadījumā aizrīšanās risks nepalielinās, tieši pretēji – iespējams, pat samazinās. Bieži uztraukums par aizrīšanos balstās uz to, ka ir redzēts, kā bērns ēdot rīstās, un šāda rīstīšanās tiek jaukta ar aizrīšanos. Šie procesi ir saistīti, bet nav viens un tas pats. Rīstīšanās ir kustība, ar kuru ēdiens tiek atvirzīts no elpošanas ceļiem, ja gabals ir par lielu norīšanai. Bērns atver muti un izbāž mēli, dažreiz mutes priekšpusē kļūst redzams ēdiena gabals, bērns var pat nedaudz atvemt. Bet šķiet, ka bērnu tas īpaši nesatrauc, jo parasti viņš turpina ēst tālāk tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Mums arī bija rīstīšanās reizes. Pie pirmās reizes nobijos un visu izdzīvošanas refleksu vadīta rāvu ārā bērnu no krēsla un palīdzēju atbrīvoties no ēdiena gabaliņa, kā nu spēju. Pirms tam biju noskatījusies pāris video par to, kā palīdzēt bērniem aizrīšanās gadījumos, un iesaku to lieku reizi izdarīt katram. Nākamās reizes biju iecietīgāka un, gandrīz sirdij pa muti izlecot, bet neizrādot lieku satraukumu bērnam, pārcietu viņa rīstīšanos un sapratu, ka viņš pats ļoti labi tiek ar to galā un tiešām nejūtas īpaši traucēts, bet ar interesi turpina baudīt maltīti.

sestais – tikai pirkstiņēdiens

IMG_8722

BVĒ atšķirība tiešām ir tā, ka iesaka bērnam piedāvāt tikai pirkstiņēdienu (ēdienu sagatavotu tā, lai bērns pats var to paņemt rokā un ielikt mutē). Šo cieto ieteikumu mēs tomēr reizēm pārkāpām. Pati pirmā “lielo” pārtika, ko Markam piedāvāju, bija sautēts ķirbis, ar dakšiņu iemīcīts mammas pienā un mēģināts iemānīt (jā, burtiski) ar karoti. Saspiežot ar dakšiņu, nevis blenderējot bērns jūt, ka tai “citai” pārtikai ir šķiedras un būs jāpierod pie nešķidrā ēdiena, turklāt mazajā kuņģī nonāk šķiedrvielas. Pēc pirmajiem mēģinājumiem ar karoti pie manis nonāca informācija par BVĒ, un mēs sākām jaunu dzīvi. Un tāpat arī reizēm piedāvāju latviešu Rūdolfa biezeņus burciņās, ko bija ērti paņemt līdzi ārpus mājas, ja nu rupjmaizes un gurķu graušana Markam bija apnikusi. Tāpat ap 9 mēnešiem veiksmīgā kārtā izdevās bērnam iemācīt sūkt šķidrumus ar salmiņu, tad varēju dot svaigi spiestās sulas un mājās gatavotus ogu, augļu un dārzeņu smūtijus apvienojumā ar Lakto vai ūdeni, kā arī ceļojumos piedāvāt veikalā nopērkamos, no tūbiņas sūcamos smūtijus.

Šis “princips” katrā ģimenē, manuprāt, jāizvērtē pašiem pēc iespējām un nervu sistēmas noturības attiecībā pret “ēdienu visur”. Ir brīži, kad tiešām gribas atmest ar roku, bet no savas pieredzes iesaku “pievērt acis” uz to ēdiena haosu, jo tas atmaksāsies. Un piedzīvot to brīdi, kad bērns pārliecināti paņem rokās dakšiņu, uzdur plācenīti, slaidi izbrauc caur skābo krējumu un trāpīgi ieliek to mutē gada vecumā, kas liek pacelt galvu augstāk un atcerēties līdzībās par teicienu: “Nepārmet savai mammai, ka viņa neprot lietot viedtālruni, atceries, ka viņa Tev iemācīja ēst ar karoti!”.

IMG_9182

_______________________

Ceru, ka šis ieraksts kādu apskaidro vairāk par “Bērna vadītu ēšanu” un ceru, ka dod motivāciju un drosmi pamēģināt, bet kādam, iespējams, rada vēl vairāk jautājumu. Tāpēc iesaku izlasīt arī grāmatu, kurā ir sniegti praktiski padomi, kas noderēs iesākumā, un pieredzē balstīta informācija par to, kas gaidāms nākotnē.

2 thoughts on “Ēd pats ar karoti no gada vecuma

    1. Paldies, Sigita! 🙂
      Ar salmiņu vienkārši eksperimentēju un burtiski ar pirmo izdevās. Es salmiņā ar muti uzsūcu sev pie lūpām saldo ogu smūtiju diezgan biezu un aizspiedu ar pirkstiem locījuma vietu. Tad ieliku Markam mutē un viņš, sagaršojis banānus un mellenes, acīmredzot, ļoti gribēja tikt pie tā labuma. Un tā pa piena sūkšanas refleksam viņš iemanījās, kā dabūt kaut ko ārā no salmiņa. Es griezu pusi no salmiņa garuma nost, lai ātrāk tiek pie rezultāta. Vēl pirmās reizes šķidrumu pieturēju locījuma vietā, bet ātri iemanījās, kā darboties patstāvīgi.
      Ceru, ka jums arī šis varētu noderēt. Mēģināts nav zaudēts 😉

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s