Piedzimt divās stundās mājdzemdībās

Pēc pirmās grūtniecības manas atkopšanās laikā viss nebija gājis kā “pa sviestu” (par to varbūt citreiz kaut kad), tamdēļ otrā dēla pieteikšanās mūsu ģimenē bija nesolīts un tomēr ļoti gaidīts un cerēts notikums, kas kā brīnums piepildījās brīdī, kad ar vīru atlaidām spriedzi un, noticot paši sev, ļāvām dzīvei notikt.

Apzinoties mūsu iepriekšējo sūro pieredzi ar ginekologiem, šoreiz grūtniecības uzraudzību uzticēju leģendām apvītajam ginekologam Limbažos Dr.Kociņam (jā, vīrietiem – skarbam un trakoti tiešam, un tomēr pieredzējušam ārstam ar savām metodēm, kurš ļoti labi zina, ko, kā un kāpēc dara). Mūsu vienīgais atskaites punkts bija sonogrāfijas izmeklējumi, pēc kuriem dzemdību datums tika nolikts 20.jūnijs, ar piebildi, ka visdrīzāk varētu būt no 11.-18. jūnijam vai pat ātrāk.

Falšais dzemdību starts

Bija 8. jūnija vakara pastaiga, kad sajutu, ka puncis sāk cieti savilkties, lai arī bez sāpēm, bet tomēr, radot sajūtu kā īstas kontrakcijas. Tā kā bijām izvēlējušies mājdzemdības, kas notiks tur pat, kur ar pirmo bērnu – radību mājā “Harmonija” pie vecmātes Aijas Mikovas, tad 9. jūnija rītā sazinājos ar vecmāti, lai aizbrauktu paklausīties tonīšus un pārbaudītu savas aizdomas, ka process ir iesācies. Tonīši bija smuki, turklāt tika konstatēts 4 cm atvērums (nezinātājiem – pilns ir 10 cm), ar kādu pirmajās dzemdībās jau paliku tur un pēc garām un izsmeļošām 15 stundām sagaidīju pirmo dēlu. Taču šoreiz Aija teicās, ka nekas cits neliecina par to, ka mūsu puika ir gatavs piedzimt šajā dienā, un, ja viss tālāk notiks, tad visdrīzāk 11./12. jūnijā. Tā mēs mierīgu prātu nolēmām izbaudīt saulaino dienu un doties uz zooloģisko dārzu.

Nākamajā dienā nopriecājāmies, ka, redz, cik forši, ka zinām, kad būs Lielā diena, “nosūtījām” vecāko bērnu savlaicīgi uz laukiem un 11. jūnija vakarā divatā ar vīru vēl devāmies uz kafejnīcu vakariņās, kad diezgan nepārprotami puncis atkal sāka vilkties un pat bija novērojama atkārtošanās regularitāte. Steidzām mājās un gatavojāmies braukt, bet, atsēžoties dīvānā, viss pilnībā pārgāja. Sazvanoties ar vecmāti, piekritām “pārbaudīt”, vai bērniņš tiešām ir gatavs dzimt ar veco laiku metodi, agrā rītā iedzerot rīcineļļu,  kuru es sajaucu ar apelsīnu sulu, lai varētu dabūt iekšā sevī. Teikšu godīgi, nebija mans mīļākais kokteilis dzīvē, bet nebija arī nepadarāma lietiņa. Manā gadījumā gan tas nostrādāja tikai uz “ātrām kājām”, nākamās dienas vizītē pie vecmātes apstiprinot, ka lēnu garu bērniņš spiežas uz leju, bet atvērums tas pats un tālāks process, kas liecinātu par dzemdību sākšanos (patiesībā – turpināšanos), nenotiek. Man par lielu pārsteigumu – tā tas nereti mēdz būt un daļa grūtnieces pat nenojauš, ka pat pēdējo mēnesi pirms bērna piedzimšanas staigā ar šādu atvērumu. Tā nu dzemdības “atlikās” uz mums nezināmu laiku. Vēl uz nolikto 20. datumu bijām paklausīt tonīšus – viss smuki, turpinājām pacietīgi gaidīt, vien ieteicos puncim, ka lai tad izdomā, vai ierasties pirms Jāņiem vai pēc, jo gribējās dikti novēlēt, lai bērnam ir pašam sava dzimšanas diena, kura nesakrīt ar Līgo svētkiem.

Ierašanās gaismas ātrumā

26. jūnijs. Bija pl. 4.00 no rīta, kad sajutu pirmos vēstnešus, ka šī varētu būt dēla izvēlētā Dzimšanas diena. Vēl neticīgi un tomēr cerīgi nogaidīju pusstundu, lai pārliecinātos par 6-8 minūšu regulāru punča savilkšanos, un modināju vīru. Tā kā mūsu dzemdību lietu kaste jau labu laiku braukāja līdzi mašīnā, tad atlika vien pievākt dažus sīkumus pašiem un modināt vecāko brāli. Pārsteidzošā kārtā īsi pirms pl. 5.00 bērns bija dikti omulīgs, jo aiz loga jau gaišs un saulains, un viņš uzzināja, ka brauks uz laukiem – lielāku “konfekti” viņam piesolīt nevar. Priekšā mērojams ceļš no Valmieras uz radību māju netālu no Siguldas, kas pagāja salīdzinoši ātri, jo neviļus vīra kāja uz pedāļa šoreiz bija dikti smaga, it īpaši, pie katrām sāpēm, kuras nu jau ik pa 4-5 minūtēm pieņēmās spēkā un manā sejā nebija noslēpjamas. Rīts bija vasarīgi saulains un vietām pilnīgā miglā tīts, fonā skanēja mūsu iemīļotie Soundpoets un ceļmalā uzkalniņā zīmīgi manam acu skatam nozibēja maza stirniņa. Pa ceļam izstāstīju Markam, ka es kādu laiku palikšu mājā pie dakteres un palīdzēšu piedzimt bēbītim. Man par lielu atvieglojumu un sirdsmieru viņam tas bija absolūti pieņemami, rādot pīsiņu un pārliecinoties, ka laukos būs šitik (divas) dieniņas. Sirds aizkustinājumā sažņaudzās – mans lielais puika – viņš visu zina un saprot (savā divgadnieka izpratnē, bet saprot un “dod man savu atļauju” nodarīt to lietu līdz galam, bez sirdsdēstiem). Man tas bija ļoti svarīgi, lai Marks dotos ceļā tālāk priecīgs. Šķiet par to gaidību laikā biju domājusi daudz vairāk kā par pašām otrā bērna dzemdībām. Tad nu pieņēmām lēmumu, ka puiši mani izlaiž radību mājā un paši pabrauc uz priekšu, lai Marks pārkāptu pretimbraucēju mašīnā no laukiem.

Bija pl. 5.40, kad ierados pie vecmātes un sākām vērot tonīšus. Tālāk viss notika zibenīgi un manā atmiņā diezgan bardacīgi. Sāpes jau bija krietnas un atkārtojās pa 3 minūtēm, un “voilllā!” tika konstatēts jau 9 cm atvērums. Aija aizsteidza vannā laist ūdeni, es vēl paguvu sev tipiski noplosīties mūsu istabiņā, meklējot tieši tās pirmās zeķītes, ko biju iecerējusi, un jau, spiedošās sāpēs mīņājoties kā indiāņu rituālu dejā, Aijas skubināta, kāpu iekšā vannā. Ūdens bija uz mirkli sāpju remdinošs un pat pamanīju tajā izkaisītās ziedlapiņas. Vien paguvu Aijai pārjautāt, kā tur bija jāspiež, kad sapratu, ka nekādiem “sisināšanas” treniņiem laika nebūs, mazulis nāk, neko nekavēdamies, ar lielu spēku. Un bija, tiešām tas mātišķais gēns bija licis man piemirst par tām sāpēm, kuras jāpiedzīvo radībās. Piedodiet, nu neplaukst tai brīdī lotosa ziedi un tauriņi nelido. Jāpaļaujas uz sevi un bērniņu un kopīgi jāpaveic milzīgs darbs. Pa to mazo brīdi pat paspēju uz 3 sekundēm izbīties pati no sava ķermeņa, nopanikot, ka nevaru, negribu, baigi sāp. Tomēr vecmāte un mazulis mani atgrieza realitātē, piespieda ievilkt gaisu un uz lielām izelpām ar trim pamatīgiem spiedieniem, Aijas zelta rokās divreiz apmetis kūleni ūdenī, atraisoties no divkārt ap kakliņu aptīnušās nabassaites, mans mazais, zilganais brīnumiņš pavisam mazītiņš iegūlās manās rokās. Kārtībā! Padarīts! Tiešām viss cauri?! Cik labi, ka viss cauri! “Cik pulkstens, Aija?” – “Pl. 6.10, pagājusi pusstunda kopš atbrauci.”

IMG_6784

Lai arī tētis gribēja piedalīties dzemdībās tāpat kā ar pirmo dēlu, šoreiz viņš ienāca pa durvīm atplestām rokām gluži apstulbis, kad dēliņš jau bija apmīļots, ieturējis savu pirmo maltīti, smuki saģērbts. Un es tur stāvēju kā bilde ar plašu smaidu sejā, rokas sānos salikusi, varoņdarbu padarījusi. “Mīļā, Tu izskaties kā kūrortā, nevis tikko pēc dzemdībām” vien nolija vārdi kā medus manām ausīm.

Un es zinu, zinu, ko nozīmē arī 16 stundu dzemdības, kuras piedzīvoju ar pirmo dēlu. Un vēl joprojām, liekot roku pie sirds, un apzinoties, kā sievietei pašai ar sevi jātiek galā un jāļaujas procesam, ļaujot bērniņam piedzimt, es gribu iedrošināt arī citas topošās mammas un pati nemainītu dabiskas mājdzemdības pret atsāpinātājiem stacionārā. Esmu pateicīga, ka man dzīvē ir izdevies piedzīvot mājdzemdību pieredzi, bez nosodījuma un pārmetumiem citiem dzemdību scenārijiem. Tieši tas miers, klusums, aiz loga čivinošie putni, ērtības un personiska aprūpe, kas valda radību mājā, ir zelta vērtē tik nozīmīgā dzīves notikumā.

KURTS / 26. jūnijs, 2018 / Pl. 6.10 / 3110 g / 51 cm

IMG_6787

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s